Secīgā ārstēšana

Daži eksperti, piemēram, Dānijā (Andreasen, 2002), Apvienotajā Karalistē (Department of Health, 2002a) un Norvēģijā (Sosial- og helsedepartementet 1999) uzskata, ka ārstniecības iestādēm, vismaz tām, kurās ārstē smagi garīgi slimus pacientus, kam ir narkotiku lietošanas izraisītas problēmas, jādarbojas, pamatojoties galvenokārt uz psihiatriju, pēc iespējas iesaistot ārējos narkomānijas ārstēšanas terapeitus. Dānijā ir oficiāli izveidota saikne starp psihiatriskajām slimnīcām un vietējām narkomānijas ārstēšanas iestādēm. Luksemburgā un Norvēģijā psihiatriskās ārstniecības iestādes ir uzsākušas īpašus pasākumus, lai apzinātu personas, kurām ir šizofrēnijas sākumstadija, no kurām daudzām ir nopietnas narkotiku pārmērīgas lietošanas izraisītas problēmas, jo izpēte liecina, ka agrīna ārstēšana uzlabo prognozes

Čehijas valsts ziņojums liecina, ka atkarības problēmas parasti jāsāk risināt steidzīgāk nekā garīgas problēmas, jo ir daudz sarežģītāk ārstēt psihiskus traucējumus, ja atkarība izmaina klīnisko ainu. Tomēr pašlaik 10–20 % pacientu, kas Čehijā ārstējas no narkomānijas, lieto zāles, ko parakstījis psihiatrs – kaut kas tāds pirms dažiem gadiem nebija iedomājams. Arī Grieķijā narkomānu psihisko simptomu ārstēšana ar zālēm notiek reti. Tomēr saskaņā ar Grieķijas kriminālās tiesvedības sistēmu uzskata, ka garīgi traucējumi ir vairāk izplatīti nekā atkarība, un likumpārkāpējus, kas slimo ar blakusslimībām, ārstē psihiatriskajā slimnīcā, nevis tos nosūta uz cietumu vai kopienu (K. Matsa, personīgs paziņojums, 2004). Spānijā narkomānus parasti aprūpē narkomānijas ārstēšanas sistēma, un uz psihiatriskajām ārstniecības iestādēm narkomānus nosūta tikai tad, ja traucējumi ir tik nopietni, ka ir vajadzīga hospitalizācija.

Daži speciālisti ilgu laiku ir uzskatījuši, ka būtu jāizvairās personas, kuras atkarīgas no narkotikām, ārstēt, izmantojot farmakoterapiju apvienotās atkarības riska dēļ, piemēram, atkarība no heroīna un benzodiazepīniem, taču šo uzskatu sāk izvērtēt no jauna (piemēram, Popov, 2003). Dažos gadījumos ir tendence parakstīt psihofarmakoloģiskos medikamentus narkomāniem, tos īpaši nešķirojot, daļēji tādēļ, ka trūkst laika veikt vajadzīgo izmeklēšanu. Austrijas valsts ziņojumā ir uzsvērts, ka zemais saskaņas līmenis narkomānu psihiskā stāvokļa farmakoloģisko ārstēšanu padara sarežģītu, un turklāt vienlaicīga narkotisko vielu un zāļu lietošana, ja to pienācīgi neuzrauga, var izraisīt nelegālo narkotiku un izrakstīto zāļu mijiedarbību vai neitralizēt parakstītās zāles.