Infekcijas slimības cietumos un šo slimību profilakse

To ieslodzīto īpatsvars, kas narkotikas injicē, pārsvarā ir 15 % līdz 50 %, tomēr saskaņā ar dažiem pētījumiem šie rādītāji ir tikai no 1 % līdz pat 69 %.

Saskaņā ar pieejamiem datiem gados jaunāki ieslodzītie narkotikas injicē retāk nekā pieaugušie, un cietumā ieslodzītāš sievietes narkotikas injicē biežāk nekā vīrieši (109). Pamatojoties uz vairākiem pētījumiem, ES Bird un Rotily (2002) pierādījuši, ka aptuveni viena trešdaļa pieaugušo cietumnieku vīriešu narkotikas injicē. Saskaņā ar pieejamiem datiem, ko snieguši Reitox koordinācijas centri, no 0,2 % līdz 34 % ieslodzīto (110) ir injicējuši narkotikas, atrodoties cietumā. Tas rada bažas par sterila injicēšanas aprīkojuma un adatu koplietošanas higiēnas prakses pieejamību cietumniekiem un par infekcijas slimību iespējamo izplatību, ja šīs problēmas nesāks risināt.

Cietumi ir šādu slimību izplatīšanās paaugstināta riska vide. Prakse, kas izrādījusies veiksmīga, samazinot infekcijas slimību izplatību, ietver seksuāli transmisīvo slimību ārstēšanu un prezervatīvu nodrošināšanu, ārstēšanu ar aizstājējvielām, vakcinācijas programmas un adatu un šļirču apmaiņas programmas.

Cietumos arvien vairāk ir nodrošināta ārstēšana ar aizstājējvielām. Beļģijā, Dānijā, Spānijā, Austrijā un Slovēnijā ārstēšana ar aizstājējvielām ir pieejama visos cietumos. Beļģijā, Dānijā, Luksemburgā un Norvēģijā cietumniekiem ir atļauts uzsākt ārstēšanos ar aizstājējvielām ieslodzījuma laikā. Itālijā ārstēšana ar aizstājējvielām parasti tiek uzsākta ar cietumā ieslodzītajiem. Parakstīt ārstēšanu ar aizstājējvielām, pakāpeniski samazinot devu, līdz rodas abstinence, ir atļauts Nīderlandē, Slovēnijā un lielākajā Vācijas daļā un Itālijas lielāko pilsētu cietumos. Apvienotajā Karalistē uzskata, ka uzturēšanas programmas ir lietderīgas galvenokārt cietumniekiem, kas atrodas apcietinājumā, vai cietumniekiem, kuri izcieš nelielus sodus.

Īpašu, cietumniekiem pielāgotu vakcinācijas sistēmu pret B hepatītu 2002. gadā ieteica Īrijas Nacionālā vakcinācijas komiteja. Šī sistēma ietver injekcijas trīs nedēļas pēc kārtas, aktivizējošu vakcināciju veicot pēc 12 mēnešiem, un pēc 13 mēnešiem aizsardzība ir 99 % (Zuckerman, 2003).

Pārskatā par 14 starptautiskiem pētījumiem, kuros pārbaudīja adatu un šļirču apmaiņas programmu efektivitāti cietumos, tika secināts, ka šādas programmas ir realizējamas un ka to rezultātā samazinās gan paaugstināta riska uzvedība, gan to vīrusu izplatība, kurus pārnes ar asinīm, un nav nekādu negatīvu seku, piemēram, nejauša saduršanās ar adatām vai tīša adatu izmantošana, lai aizsargātos pret cietuma personālu vai citiem ieslodzītajiem (Dolan et al., 2003). 2002. gadā adatu un šļirču apmaiņas programmas īstenoja 27 brīvības atņemšanas iestādēs Spānijā, un tika izdalītas 12 970 šļirces, par ko nav reģistrēti nekādi starpgadījumi.

Kaut gan Spānijā arvien vairāk cietumu nodrošina adatu un šļirču apmaiņas iespējas, šādas programmas ir pārtrauktas Vācijas zemēs Hamburgā un Lejassaksijā (Stöver un Nelles, 2003). Tomēr adatu un šļirču apmaiņas programma joprojām darbojas vienā sieviešu cietumā Vācijā (Berlīnē). Josefstadt cietumā Vīnē gatavo izmēģinājuma projektu, un Luksemburgā ir plānots cietumu narkomānus nodrošināt ar injicēšanas aprīkojumu saskaņā ar veselības aprūpes programmu (11. tabula OL).

11. tabula OL: Sociālie un veselības aprūpes pakalpojumi, kas paredzēti narkotiku lietotājiem ES cietumos 2002. gadā (EN)

(109) Skatīt Cietumi_2. tab. 2004. gada statistikas biļetenā.

(110) Skatīt Cietumi_4. tab. 2004. gada statistikas biļetenā.