… un panākumu trūkums

Dažās dalībvalstīs panākumi ir mazi un tajās joprojām pārsvarā izmanto koncepcijas, kas nebalstās uz pierādījumiem. Tā iemesli ir inerce, pārlieka uzmanība medicīniskai un uz atkarību vērstai pieejai, nespēja novērtēt sociālās ietekmes svarīgumu un koncentrēšanās pārsvarā uz personiskajiem mainīgajiem aspektiem. Turklāt standartu trūkums nozīmē dažās valstīs, ka profilakses veikšana ir tikai to vietējo veselības speciālistu un skolotāju uzdevums, kuru zināšanas par profilaksi, kas pamatojas uz pierādījumiem, bieži vien ir nepietiekamas, un tādējādi profilaksei nozīme ir tikai sabiedrības uzskatu un pārliecības līmenī. Dažās dalībvalstīs (piemēram, Beļģijas daļās, Dānijā, Francijā, Igaunijā, Itālijā, Latvijā un Vācijā) profilakse skolās joprojām lielā mērā balstās uz informēšanu, izmantojot bukletus, rīkojot neregulārus seminārus, pasākumu dienas un izstādes, sanāksmes, lekcijas vai speciālistu vizītes.

Lai gan ierobežoti, bet tomēr ir pierādījumi (Flay, 2000) par to, ka veiksmīgai profilaksei skolās ir jābūt iekļautai izglītības programmā veselības veicināšanas un skolas narkomānijas apkarošanas politikā un ka tajā jāietver sabiedriskās dzīves un kopienas aspekti (Paglia and Room, 1999). Tomēr arvien biežāka tādu frāžu lietošana kā “veselīga dzīvesveida veicināšana”, “vienota pieeja” un “cieši saistīta profilakse” bieži slēpj atbilstoša pamata trūkumu narkomānijas apkarošanas politikā un ierobežotas saistības attiecībā uz profilaksi, kas balstās uz pierādījumiem. Ievērojamu panākumu nav bijis arī attiecībā uz profilaksi ģimenēs. Kā daļa no universālās profilakses profilakse ģimenē joprojām ir tikai vecāku rīkoti vakari vai grupas (piemēram, Grieķijā, Vācijā, Zviedrijā), savukārt tikai Apvienotajā Karalistē, Īrijā, Polijā, Spānijā un Zviedrijā tā ir būtiska selektīvās profilakses daļa (piemēram, uzmanības pievēršana visvairāk apdraudētajām ģimenēm) (4. tabula OL).

4. tabula OL: Galveno profilakses rādītāju konspekts (EN)